Masturbācija

 

Attieksme pret šo gandrīz katra cilvēka dzīves neatņemamo dzīves sastāvdaļu joprojām ir daudznozīmīga - no izpratnes līdz neiecietībai. Iespējams tādēļ, ka atšķirīgi ir saprotami masturbācijas iemesli, īpaši tādos gadījumos, kad tā ir pat vēlama.

Masturbācija un onānisms, reliģija un dainas

Masturbācijas burtiskā nozīme tulkojumā no latīņu valodas vārda „manustuprare” ir aptraipīt, apgānīt, apkaunot ar rokām, bet precīzāk gan tā skaidrojama ar nozīmi pašapmierināties, kairinot savus dzimumorgānus. Turklāt, lai gūtu seksuālu apmierinājumu ne vienmēr ir vajadzīgas rokas... Tas ir ierastākais masturbācijas veids, tomēr uzbudināties var arī izmantojot dažādus priekšmetus, piemēram, dvieli vai spēcīgāku dušas strūklu. Masturbējot ne mazāk svarīgi par pieskārieniem ir iedomu tēli, fantāzijas vai reāls vizuālais uzbudinājums – erotiska vai pornogrāfiska rakstura fotogrāfijas, filmas utt.. Vīriešiem izplatīti un ierasti ir masturbēt, aplūkojot internetā pieejamās fotogrāfijas, bet sievietēm – fantazējot par sev patīkamu tēmu, lai gan visiem vienota veida, kā sasniegt baudu, nav. Apzīmējot dzimumdziņas apmierināšanu, kairinot savus dzimumorgānus, var lietot arī jēdzienu onānisms - agrāk to bija ierasts attiecināt tikai uz vīriešiem, tomēr mūsdienu mediķi izvēlas lietot vienotu apzīmējumu – masturbācija, attiecinot to uz abiem dzimumiem.

Ginekoloģe, psihoterapeite Gunta Frīdenberga uzskata, ka vēsturiski „onānismam ar pašapmierināšanos ir mazs sakars. Ja onānisma jēdziena izcelsmi skaidro, piemēram, pēc Bībeles, tad onānisms nemaz nevar būt definējams kā pašapmierināšanās – drīzāk gan kā pirmais pārtrauktais dzimumakts.” Bībelē tiek stāstīts par Jūda vidējo dēlu Onanu, kuru tēvs sūtīja pie sava vecākā dēla Gera sievas Tamāras, lai viņš viņu apaugļotu, jo Gers bija miris un viņa sievai nebija pēcnācēju. Tā kā Onans saprata, ka bērns jebkurā gadījumā tiks atzīts par mirušā brāļa nevis viņa pēcnācēju, tad viņš „pie sava brāļa sievas iedams, izkaisīja sēklu zemē...”(1. Mozus grāmata 38:9). Dievs viņu sodīja, likdams mirt. Iespējams, ka Bībeles stāsts par Onanu atklāj arī iemeslus, kāpēc daudzas reliģijas asi vēršas pret vīrieša sēklas it kā veltīgu izšķiešanu, saņemot par to sodu – Dieva dusmas. Piemēram, jūdaismā spermas neizmantošana sievietes apaugļošanai un sevis aizskaršana apmierināšanai ir pielīdzināta nāves grēkam. Seksologs Jānis Orbidāns pieļauj, ka ”agrāk tā bija tumsonība, kā arī sava veida ietekme uz lielo dzimstību, jo baznīca uzņēmās ģimenes regulējošo funkciju, un, apgalvojot, ka masturbācija ir grēks, liedza cilvēkiem pilnvērtīgi attīstīties un sagatavoties normālai dzimumdzīvei. Iebiedēti cilvēki ir vieglāk kontrolējami ne tikai dzimumdzīves, bet principā it visos dzīves jautājumos. Savukārt neizpratne par masturbāciju mūsdienās liecina par seksuālās izglītības trūkumu.”

1716.gadā Londonā izdotajā pamfletā „Onania” apgalvots, ka vīrieši, kuri masturbē, var saslimt ar gonoreju, epilepsiju, depresiju, zaudēt redzi vai pat dzīvību. „Tiesa, vīrieša sperma satur daudz labu vielu, tai skaitā vitamīnus A un E, kas nepieciešami redzei, taču ne tik daudz, lai tos zaudējot, kļūtu akls un kur nu vēl mirtu,” ginekoloģe, psihoterapeite G.Frīdenberga ar smaidu komentē 18.gs. briesmu stāstus.

            J.Paiders grāmatā „Tradicionālā latviešu seksualitāte” min faktu, ka viduslaiku pareizticīgie, lai it kā pasargātu jauniešus no masturbācijas grēka, izprecināja viņus jau 12-14 gadu vecumā. Tas nekas, ja pusaudži tā īsti nemaz nezināja, ko vienam ar otru iesākt, jo galvenais bija veikt tādu kā „acu aizmālēšanas” aktu baznīcas priekšā. Salīdzinoši saprotoši un iecietīgi pret masturbāciju izturējās mūsu pašu senči, jo pēc J.Paidera domām – „latviešu attieksmē pret seksualitāti nebija ilūziju. Ja tā ir modusies, tad atradīs izpausmes formas”. Vīriešu dzimumlocekļa kairināšana tautas dziesmās aprakstīta kā „melnas vistas plucināšana”, „melna jēra dīrāšana”, „utu lasīšana kūsī”. Masturbējot vīrieši varēja izmantot ar sviestu vai māliem piepildītu koka piestas trauku, meitas pastalu vai dēli ar noapaļotu un nopulētu zara caurumu, bet sievietes – āža, buļļa, koka ragu, burkānu vai „rutka steberīti”. Ar „palīgrīkiem” varēja izlīdzēties līdz kāzām, bet pēc tām tie bija jāmet prom vai jāsadzedzina.

Masturbācijas iemesli, ilgums un kvalitāte

Masturbēšana parasti sākas jau bērnībā, ko mediķi atzīst par normālu parādību, jo bērns sāk iepazīt savu ķermeni, dzimumu fizioloģiskās atšķirības. Tas var izpausties kā spēles ar „krāniņu”, berzēšanās gar pamperiem, palagiem utt. Arī pusaudža gados masturbācija, saukta arī par solitāro jeb individuālo dzimumdzīvi, ir normāla dzimumfunkciju izpausme, kas palīdz jaunietim sagatavoties un nobriest seksuālajai dzīvei. Svarīgi, lai vecāki nekļūst vardarbīgi pret bērnu, bet cenšas izprast ,kāpēc, kad un cik bieži bērns to dara. Iespējams, ka bērns tikai iepazīst sevi, bet var gadīties, ka viņš cenšas samīļot sevi, jo pārdzīvo kādas psiholoģiskas problēmas. Biežākā kļūda ir bērna nosodīšana, nereti pat publiska un ciniska, piemēram, vecākiem sūdzoties par šo problēmu mācītājam, kurš, lai bērnu kauninātu, nosauc viņa vārdu dievkalpojuma laikā visai draudzei. Jebkura vardarbīga iejaukšanās var sagraut bērna pārliecību par sevi un radīt nopietnas dzimumattīstības problēmas viņam pieaugot, piemēram, vainas apziņu - esmu slikts, jo pieskaros saviem dzimumorgāniem, un radīt pat fizisku riebumu pret savu ķermeni vai jebkāda veida pieskārieniem. Vienlaikus jāapzinās, ka sevis iepazīšanai masturbējot var būt gan pozitīvas, gan negatīvas sekas. Pozitīvās – savas pašapziņas celšana un sapratne par mērķi – orgasmu, uz ko tiekties seksā, lai nebūtu kā anekdotiskajā pastāstā par vecu cilvēku pāri, kuri pēc viena no retajiem ārsta apmeklējumiem uzzinājuši, ka viss iepriekš piedzīvotajos gultas priekos nav bijis viss orgasms, bet astmas lēkmes.

Masturbācijas negatīvā puse – pārlieku liela aizraušanās un pierašana pie masturbācijas kā vienīgā dzimumaktivitātes veida baudas sasniegšanai. Par labu nenāk arī aizraušanās ar masturbēšanu pārāk agri - neatbilstoši savam vecumam, piemēram, bērniem jau no 6 gadu vecuma. „Pāragri sākot daudz masturbēt var nodarīt sev pāri, jo ikviena masturbācija veicina seksuālu nobriešanu, agrīnu augšanas garumā apstāšanos, dzimumlocekļa deformāciju un var radīt fizioloģisku nepieciešamību aizvien biežākai ejakulācijai vai orgasmam. Jaunietim un principā psiholoģiski nenobriedušam cilvēkam tas var būt grūts pārbaudījums. Ja puisim masturbēšana iepatīkas un viņš to dara bieži (pat līdz sešām reizēm dienā) un ātri (citi var pamanīt, turklāt baudpilno mirkli gribas sasniegt ātrāk), tad nākotnē viņš var ciest no priekšlaicīgas ejakulācijas. Tad jau labāk masturbēt retāk, bet ilgāk (piemēram,15 nevis 3 minūtes 2-3 reizes nedēļā), tomēr masturbācija nedrīkst ieilgt un kļūt par vienīgo dzimumdzīves formu. Pretējā gadījumā vīrietis nespēs normāli uzbudināties sievietes klātbūtnē, jo nebūs izstrādājušies vajadzīgie nosacījuma refleksi un iemaņas,” stāsta seksologs J.Orbidāns.

Arī meitene, uzsākot pāragri masturbēt, var sev kaitēt, „ja pierod orgasmu sasniegt tikai vienā noteiktā veidā, piemēram, tikai kairinot klitoru, ko normāla dzimumakta laikā var būt grūti izdarīt. Anatomiski klitors atrodas it kā tuvu maksts ieejai, bet ir sievietes, kurām šī atstarpe ir lielāka, tāpēc lai kādas akrobātiskas dzimumakta pozas nemēģinātu, sieviete, kurai nepieciešams papildus klitora kairinājums, orgasmu nevar izjust. Iespējams, ka no klitora kairinājuma trūkuma (tātad arī orgasma nav) cieš līdz pat 25% sieviešu. Klitoram - vienai no sievietes spēcīgākajām erogēnajām zonām ir vajadzīgi izteiktāki glāsti, maiga berzēšana, rīvēšana utt. Ja, uzsākot dzimumdzīvi, par šo vajadzību ar partneri netiek runāts - kairināšu klitoru pati, tu man to dari vai arī izmantojam kādu blakuslīdzekli, tad orgasma sievietei nebūs un visbiežāk viņa izvēlēsies apmierināt sevi pati. Protams, neapmierinātības iemesli var būt arī citi, bet ļoti bieži tā ir tikai anatomiska problēma,” atzīst ginekoloģe, psihoterapeite G.Frīdenberga. Ja vīrieša baudas liecība ir ejakulācija, tad sievietes orgasmu aprakstīt nav tik vienkārši. Ir veikti simtiem pētījumi, kas liecinātu, kā, kāpēc un cik ilgā laikā sievietes sasniedz orgasmu, tomēr vienota slēdziena nav. Vīriešu dzimumakta vidējais ilgums ir 2 minūtes 20 sekundes, bet sievietes orgasma precīzs definējums un „vidējais ilgums” joprojām moka zinātnieku prātus.

Nobriedušam vīrietim, ja viņš dzīvo ar partneri un ir apmierināts ar savu seksuālo dzīvi, vēlme masturbēt varētu būt neliela, bet ja tas tomēr ir nepieciešams un partnere to atbalsta, tad ārsti iesaka atcerēties, ka masturbācija var aizstāt, bet nebūt līdzvērtīga vai labāka par seksu. Citādi ir ar vīriešiem, kuriem nav partneres. Dabas likums ir tāds, ka vīrietim līdz pat sirmam vecumam savs dzimumorgāns ir „jātrenē” jeb jāveic ejakulācija regulāri, jo no tā ir atkarīga ne vien viņa vīrietības apliecināšana un libido jeb dzimumtieksme, bet vienkārši fiziskā veselība. Ideāli, ja „treniņš” izdodas, veicot pilnvērtīgu dzimumaktu, bet ja ne, tad vīrietim masturbācija ir pat ieteicama. „Jo vairāk šādi vīrieši masturbē, jo mazāk iespēju attīstīties prostatas vēzim. Lielbritānijā veiktie pētījumi pierādījuši, ka vīriešiem, kuri ejakulējuši tikai 2 reizes mēnesī, ir lielāks risks saslimt ar prostatas vēzi nekā tiem, kuri ejakulējuši 3 reizes nedēļā,” skaidro seksologs  J.Orbidāns

Sievietēm masturbēšana nav obligātais „treniņš”, tomēr pētījumi, kas veikti 1991.gadā ASV, liecina, ka sievietēm, kuras masturbē, bija vieglāk sasniegt orgasmu, gūt lielāku seksuālo uzbudinājumu, viņām bija augstāka pašapziņa un lielāks apmierinājums ar laulību nekā sievietēm, kuras vispār nemasturbēja. Piemēram, Toronto laikraksta aptaujā pagājušajā gadā konstatēts, ka tās sievietes, kuras masturbē, to dara vidēji 8-9 reizes mēnesī. Ja sieviete dzimumattiecībās bieži paliek neapmierināta (dzimumakts nebeidzas ar orgasmu), tad masturbācija ir pat vēlama, jo, sievietei uzbudinoties, mazais iegurnis tiek papildus apasiņots, bet ja tam seko orgasms, asinsvadi atslābst un asinis atplūst. Ja orgasms izpaliek, tad nereti jācieš sāpes vēdera lejasdaļā, sāpes krustos, biežāk jākonstatē iekaisumi. Sievietēm, kuras dažādu iemeslu dēļ ir palikušas bez seksuālā partnera, masturbācija var būt vienīgais veids orgasma sasniegšanai. Tā ir arī ieteicama, ja nav viegli uzsākt jaunas attiecības. „Uz kādu laiku masturbācija var aizvietot seksu, bet tā nevar būt un dot to, ko sniedz īsts sekss. Kā cukuru aizvieto cukura aizvietotājs – salds, bet bez īstas garšas buķetes,” apgalvo ginekoloģe, psihoterapeite G.Frīdenberga. „Nav nekā nosodāma pamēģināt masturbāciju, bet ilgstoši pie tās neaizkavēties. Tas, ko dod intīmās attiecības, varētu būt tas labākais un skaistākais punkts pāra savstarpējās attiecībās.”

Kā masturbācijas plusu var minēt iespēju sevi pasargāt no STS, HIV vai AIDS, bet tikai tad, ja nav nekādu ārēju ievainojumu, pat tulznas ne. Ja tiek mēģināts petings jeb abpusēja masturbēšana, glāstot vienam otra dzimumorgānus, bet bez to saskares, tad nereti tas tiek pabeigts ar tā saukto 69 pozu un orālo seksu, kas ir „liels risks saslimt ar STS, no kurām izplatītākās ir hlamīdijas, ureaplazma, mikoplazma. Mutes dobums ir ļoti labvēlīga vide šīm slimībām, tāpēc nopietni jāapsver orālā seksa nepieciešamību,” norāda seksologs J.Orbidāns.

Vai masturbēt nozīmē arī krāpt?

 Labi, ja tas, ka kāds no pāra masturbē, nerada saspīlējumus attiecībās, tomēr agri vai vēlu pāris var sastapties ar jautājumu, vai viņam/ viņai ar mani nav labi, kāpēc vēl ir nepieciešama arī masturbācija? Dzimumharmonija jeb pilnīga seksuālo līmeņu atbilstība ir reta parādība, bet ja pārim ir daudz maz veiksmīga kopdzīve un „seksuāla pieslīpēšanās” ir notikusi, tad masturbācijai it kā nevajadzētu būt. Ja tā tomēr pastāv, tad jācenšas saprast iemesli. Sieviešu izplatītākā kļūda esot to uztvert kā nodevību, pat krāpšanu un attiecības beigt ar šķiršanos. Seksologs J.Orbidāns skaidro - „Ja vīrietim seksuālais uzbudinājums ir lielāks nekā iespējas to apmierināt, tad sievietei vajadzētu būt saprotošai un nenosodīt vīrieti par alternatīvu seksa veidu - masturbēšanu. Vīrietim pašapmierināšanās vajadzība ir spēcīgāka nekā sievietei jeb, vienkāršāk sakot, vīrietis grib seksu divas reizes dienā, bet sieviete divas reizes nedēļā. Ko vīrietim darīt? Vai tad labāk būtu, ja viņam būtu sānsoļi? Masturbācija nav sekss un nav skaidrojama tikai viennozīmīgi kā pašapmierināšanās. Tā ir kā normālu fizioloģisko procesu uzturēšanas veids, kas vīrietim palīdz aizkavēt andropauzi jeb vīrišķo dzimumhormonu samazināšanos, mazina risku saslimt ar prostatas vēzi, palīdz atbrīvoties no kancerogēnajām vielām un veicina tādu kā regulāru pašattīrīšanos.” Ja vajadzīgs seksuāla uzbudinājuma atrisinājums, bet dzimumakts nav iespējams, tad mediķi iesaka labāk masturbēt un spriedzi noņemt ar orgasmu nekā to apslāpēt un izpaust kā citādi – agresijā, dzeršanā utt. Turklāt apslāpēts uzbudinājums vīrietim var radīt fiziski smagas sāpes sēkliniekos. Arī ginekoloģe, psihoterapeite G.Frīdenberga aicina saprast vienam otru un neizjust greizsirdību pret partneri, ja viņam/viņai nepieciešama masturbācija - „Vēlme pēc seksa biežuma ar laiku var mainīties, tāpēc ja partneri mīl viens otru un reāli nekrāpj, bet otrs grib biežāku apmierinājumu, tad lai viņš masturbē! Ja moka greizsirdība, tad nopietni jāizvērtē savs pašvērtējums – kāpēc tas mani satrauc, ko ar to gribu otram pateikt utt.? Protams, ka ir grūti, jo liekas, ka esmu slikta/s, bet varbūt vajag otram prasīt, par ko viņš fantazē un ko baidās piedāvāt izmēģināt tik ļoti, ka jāapmierina sevi pašam? Šāda veida informācija ir labi atklājama intervijās ar prostitūtām. Vīrieši domā, ka viņu sievām viņu fantāzijas var likties perversas, jo ģimenes dzīvē taču tā nevar, tāpēc dodas īstenot savas fantāzijas pie prostitūtām. Ir jāuzticas un jāizrunājas, lai attiecības pēc tam varētu pāraugt citā, augstākā kvalitātē. Vienalga kā to nosauc – otrajā jaunībā utt.”

Kad masturbācija kļūst par problēmu  

„Masturbācija kā psiholoģiska problēma var kļūt tad, kad cilvēks pastiprināti interesējas par sevis apmierināšanas veidiem, meklējot papildus uzbudinājuma avotus masu medijos, internetā utt. Cilvēki, kuriem masturbācija ir kā atkarība, nevar būt laimīgi arī laulībā, jo agrāk vai vēlāk viņi atkal vēlēsies masturbēt. Viņiem neviens nav vajadzīgs kā vien paši un iedvesmojošais materiāls. Parasti tādi cilvēki agri šķiras vai vispār neprecās, jo viņiem nav viegli nodibināt attiecības. Masturbācija viņu apmierina - kāpēc lai cilvēks meklētu vēl partneri?” stāsta seksologs J.Orbidāns. Bieža masturbēšana samazina arī cilvēka libido un ne viņš izraisa seksuālu interesi pret sevi, ne arī viņu kāds interesē. Masturbācija tiek uzskatīta kā psihiska saslimšana, neirozes izpausme tādos gadījumos, kad nepieciešamība masturbēt cilvēku pārņem un tiek darīta jebkurā vietā un laikā. Šāda seksuālā aktivitāte cilvēku atbrīvo no spriedzes un nemiera, kuru cēloņi var būt visdažādākie.

Cita galējība ir masturbācijas pilnīga noliegšana vai sevis mocīšana ar vainas apziņu, ka esmu ļoti slikts, jo to daru. Ārsti apgalvo, ka masturbācija nav perversija, tikai jāizprot, kāpēc to daru un kam tā sagādā problēmas. Savukārt, ko var nozīmēt masturbācijas noliegšana, labi raksturo seksologa J.Orbidāna aprakstītais piemērs –„ Sešdesmit gadus vecam vīrietim nomirst sieva. Viņš pārdzīvo un turpina dzīvot, uzskatot, ka seksuālā dzīve viņam ir beigusies un ka „savs draudziņš” ir jāaizmirst. Pēc 5 gadiem viņš satiek savu otro mīlu, bet vairs nav spējīgs uz dzimumaktu, jo visu šo gadu laikā ir ievērojis celibātu un nav masturbējis. Būtu regulāri „trenējies”, sēklinieki funkcionētu un viss būtu kārtībā.”

Dagnija, šķīrusies no vīra, kurš paralēli viņu 16 gadus ilgušajai laulības dzīvei masturbēja:

„Iespējams, ka arī masturbācijas dēļ izšķīrāmies, lai gan bija daudzi citi iemesli. To, ka viņš masturbē uzzināju neilgi pēc kāzām, bet tā kā uzskatu to par ļoti intīmu lietu, tad neuzskatīju par vajadzīgu iejaukties un vēl mazāk - viņam to aizliegt. Sievietei jau jābūt ļoti gudrai un jāprot vadīt savu vīrieti, jo visa apkārtējā vide ir viņam ļoti kairinoša. Vīrieši tādi ir radīti, ka grib iegūt visu, ko redz.

Viņš ir uzaudzis bez vecākiem, tāpēc skaidroju to kā mīlestības, glāstu trūkumu, ko viņš, kā izrādījās vēlāk, bija centies kompensēt jau no bērnības. Problēmas sākās, kad sapratu, ka šo „sevis samīļošanu” viņš mēģina iemācīt arī mūsu dēlam. Kad puikam bija apmēram 9 gadi, viņš sāka, vairīties no manis un bieži aprunājās ar tēvu. Protams, zināju par vecuma pārejas lietām bērniem, bet ne jau to, ka tēvs viņam ko tādu varētu ierādīt. Vīrs vienmēr teica, ka labāk ir, ja viņš nevis kāds svešinieks dēlam to iemāca, jo mēs nezinām, kādu informāciju viņš var saņemt no nepazīstamiem cilvēkiem. Nevarēju viņam iebilst, bet dēla masturbācijas tomēr neatbalstīju. Manuprāt, ar mīlestību un sirsnīgām attiecībām visu var atrisināt. Gribēju gan dēlam, gan vīram radīt sajūtu, ka viņi ir mīlēti, drošībā, ka var uzticēties un runāt par šiem jautājumiem, tomēr tā nesanāca. Vīrs turpināja masturbēt un man tas apnika, jo arī sekss līdz ar to kļuva vēsākas un retāks. Ja ārsti saka, ka masturbācija ir normāla, tad es gribu iebilst, ka tā tomēr ir visatļautība, apsēstība, jo tā ir ļoti egoistiska nodarbe, ko patiesībā grūti kontrolēt. Ir jābūt stipram cilvēkam, lai spētu kontrolēt savas iegribas, bet lielākā daļa cilvēku ir vāji, tai skaitā mans bijušais vīrs. Nevar taču visu laiku gribēt baudu tikai sev, bet ja tā – tad ir jādzīvo vienam. Tādi cilvēki ir pašpietiekami egoisti, jo viņiem tā ir vieglāk dzīvot. Kas notiek ar otru cilvēku, viņiem principā ir vienalga. Es pati neesmu masturbējusi, jo uzskatu, ka tā ir sevis mānīšana. Man nepatīk dzīvot ilūzijās, tāpēc es izvēlos īstu partneri, jo dvēseles siltums intīmajās attiecības man šķiet būtiskāks par vienkāršu „nolikšanos”. Interesanti, kādu siltumu varētu gūt no vibratora pielietošanas?

Manuprāt, masturbācija nav tik nevainīga nodarbe kā tas varētu likties. Tā ir kārdināšana, pārbaudījums, kas cilvēku un viņa tuvākos var salauzt.”

Kaspars, precējies, nesaprot, kāpēc sievietes ir tik nosodošas pret masturbāciju:

„To, kas es pa retam masturbēju, mana sieva zina un nenosoda mani. Tāpat kā es viņu, starp citu. Ir taču situācijas, kad mana sieva negrib seksu – iemeslu ir simtiem un tas nav nekas slikts. Nevajag tikai izlikties un gribēt izskatīties labākai nekā esi. Man nav vajadzīgi falšie orgasmi, tad jau labāk aizeju „pasist ķepā” un visiem ir labi. Kāpēc uzreiz jāceļ panika, ka kāds kādu nemīl, krāpj utt.?  Es mīlu savu sievu un tieši tāpēc tā arī daru reizēs, kad mums nevar būt sekss. Protams, tā nevar darīt ilgstoši – vismaz vienu reizi nedēļā tuvība man ir nepieciešama un tas nav nemaz tik bieži arī sievietei. Pāris reizes esmu skatījies, kā masturbē mana sieva – nu tas ir uzbudinoši un sekss pēc tam ir vienkārši labais! Viņa man arī ir iemācījusi dažus mīlēšanās paņēmienus, kā palīdzēt viņai sasniegt lielāku orgasmu, par kuriem es pat nevarētu iedomāties, jo vienkārši neesmu sieviete, lai arī cik gudras grāmatas par seksu nebūtu salasījies. Man patīk, kā viņa reiz teica, ka sievietēm atšķirībā no vīrieša patīk masturbēt ar emocijām, piemēram, gūstot baudu no kolosāla vakara kopā ar vīru kādā restorānā, atpūtas braucienā, pat iepērkoties kādā dārgā veikalā. Arī tad, kad tāpat vien dāvinu viņai ziedus, dāvanas, bet viņa man pagatavo labas vakariņas, smejamies, ka nodarbojamies ar emocionālo petingu. Masturbācija varētu būt problēma tiem, kuri paši neko par to nezina un pat negrib zināt – aizspriedumu vai savas stulbības dēļ, kā arī tiem, kuri tik ļoti aizraujas ar savu vēdera lejasdaļu, ka pazaudē saikni ar šīs pasaules realitāti. Zinu dažus tādus vīriešus un kā vecis viņus saprotu, bet nesaprotu, kā viņiem var negribēties reālu sievieti? Nu jā, sieviete prasa papūlēties – priekšspēle, pēcspēle un vēl citādas spēlītes, bet masturbēšana ir vienkārša, ērta un pats galvenais – nekad nepieviļ.”

Ilanta Krastiņa-Bauze